Biežākie mīti par un ap menopauzi

Attīstoties dažādām medicīnas tehnoloģijām un pieaugot dzīvildzei, pasaulē pieaug arī sieviešu skaits perimenopauzē un postmenopauzē. Pēc lielāko industriālo valstu aprēķinu datiem, tiek sagaidīts, ka līdz 2030. gadam vairāk kā 50% sieviešu sasniegs un pārsniegs 80 gadu vecumu. Tas nozīmē, ka trešdaļu vai pat gandrīz pusi no dzīves sieviete pavadīs peri vai postmenopauzē. Tādēļ medicīnas profesionāļiem vēl jo vairāk izaicinoša kļūst veselīgas novecošanas veicināšana, lai menopauzes iespējamie simptomi pēc iespējas mazāk ietekmētu sievietes fizisko, emocionālo, mentālo un sociālo labsajūtu.

Pēc 2002. gadā publicētā Women’s Health Initiative pētījuma gandrīz pilnībā tika pārtraukta sistēmiskas hormonaizstājterapijas lietošana menopauzes simptomu ārstēšanai, atstājot apjukušus gan medicīnas speciālistus, gan pacientus. Par to joprojām ir daudz diskusiju un pētījumi turpinās. Interese par peri un postmenopauzi un sievietes novecošanu ir joprojām aktuāla tēma dažādos medicīniska rakstura literatūras avotos un ar šo sievietes dzīves posmu saistās arī daudz mītu, tādēļ apskatīsim biežākos no tiem:

Menopauze nekad nesākas pirms 50 gadu vecuma un menopauzes simptomi nav ilgstoši, ar tiem jāsamierinās

Pāreja menopauzē parasti ir pakāpenisks fizioloģisks process, kuru nosaka olnīcu reproduktīvās funkcijas zudums un pēdējais menstruālais periods.

Spontānas menopauzes diagnoze parasti tiek uzstādīta retrospektīvi pēc 12 mēnešu amenorejas jeb menstruāciju iztrūkuma. Vidēji tas ir 50 – 51 gada vecumā, tomēr menopauzes vecums atšķiras dažādās etniskajās grupās un var būt no 45 – 55 gadu vecumam.

Menopauze var iestāties arī priekšlaicīgi dēļ olnīcu funkcijas zuduma pēc ķirurģiskas iejaukšanās, ķīmijterapijas vai hormonālas terapijas kādu saslimšanu gadījumā. Par agrīnu menopauzi runā, kad tā iestājas 40 – 45 gadu vecumā.

Mēdz būt arī priekšlaicīgs olnīcu izsīkuma sindroms. Šajā gadījumā menstruācijas beidzas pirms 40 gadu vecuma.

Menopauzes pārejas periods jeb perimenopauze ir laika periods, kad sākas menstruālā cikla traucējumi un neregularitāte līdz menopauzes iestāšanās laikam, kad pagājuši 12 mēneši kopš pēdējām menstruācijām. Tieši šajā laika periodā mainās olnīcu funkcija un sākas hormonu svārstības, kas var izraisīt dažādus simptomus, skarot dažādas orgānu sistēmas. Vidēji šie simptomi ilgst 7 gadus, bet aptuveni 20% sieviešu vazomotorie simptomi saglabājas pat 15 gadus pēc menopauzes pārejas.

Aptuveni 80 – 90% sieviešu izjūt kādus no menopauzes simptomiem. Simptomu smagums katrai sievietei var atšķirties. Ir sievietes, kuras tos ikdienā neizjūt un viņu dzīves kvalitāti tas nekādi neietekmē, tomēr aptuveni 1/3 sieviešu simptomi var būt vidēji un ļoti smagi, kad ar tiem nevajadzētu samierināties un kopā ar speciālistiem meklēt piemērotākos ārstēšanas veidus.

Kad iestājas menopauze, pie ginekologa regulāri vairs nav jāiet

Tieši šajā vecuma posmā, mainoties sievietes hormonālajai sistēmai, ir lielāki riski dažādu saslimšanu attīstībai, tai skaitā dažādu ginekoloģisko saslimšanu attīstībai, tādēļ arī perimenopauzes un postmenopauzes vecumā ginekologs jāapmeklē regulāri.

Perimenopauzes vecumā grūtniecība nevar iestāties

Lai arī grūtniecības iestāšanās šajā vecuma posmā ir daudz mazāk iespējama, tomēr tā ir iespējama, pat ja menstruālais cikls ir neregulārs, tādēļ svarīgi lietot kontracepciju, lai izvairītos no neplānotas grūtniecības.

Menopauze ir tikai karstuma viļņi

Nē, menopauze nav tikai karstuma viļņi. Tie ir daudzi simptomi, kurus varētu iedalīt trīs lielākās kategorijās: psiholoģiskie un ar kognitīvo funkciju saistītie, vazomotorie un uroģenitālie simptomi.

Psiholoģiskie un ar mentālo funkciju saistītie simptomi visbiežāk tiek aprakstīti kā neskaidras domas, apjukums, grūtības izteikties un koncentrēties, aizmāršība un atmiņas traucējumi, garastāvokļa traucējumi un aizkaitināmība. Neapzināti un atstāti bez ievērības šie simptomi var novest pie zema pašvērtējuma un depresijas.

Visatpazīstamākie un biežākie ir vazomotorie simptomi, kurus apraksta kā karstuma viļņus un nakts svīšanu. Šie simptomi var atstāt arī ievērojamu psiholoģisku ietekmi, īpaši darba vidē, ja karstuma viļņi jāizjūt regulāri un bieži. Sieviete to var izjust kā apkaunojumu, milzīgu stresu un pašvērtējuma zudumu. Savukārt nakts svīšanas var novest pie bezmiega un hroniska noguruma, sirdsklauvēm un galvas sāpēm, pat migrēnām.

Uroģenitālos simptomus izraisa maksts un starpenes gļotādu un ādas sausums, kas var attīstīties menopauzē hormonu (estrogēnu) trūkuma rezultātā. Visbiežāk sievietes atzīmē maksts sausumu, sāpes dzimumakta laikā un pazeminātu libido, niezi ārējo dzimumorgānu rajonā, biežas urīnceļu infekcijas, biežu urinēšanu naktī un urīna nesaturēšanu.

Hormonaizstājterapija ir bīstama un kaitīga veselībai

Hormonaizstājterapija ir visefektīvākā vazomotoro simptomu ārstēšanas metode. Vazomotorie simptomi kā karstuma viļņi, nakts svīšana un miega traucējumi, var novest pie noguruma, bezmiega un aizkaitināmības un negatīvi ietekmēt sievietes ikdienas aktivitātes. Sievietēm ar vidēji smagiem un smagiem simptomiem, izvērtējot katras sievietes individuālos riska faktorus, hormonaizstājterapija tiek rekomendēta kā pirmās izvēles ārstēšanas metode. Ja vien netiek konstatēti ar katras sievietes individuālo veselības stāvokli saistīti riska faktori un kontrindikācijas, kuru dēļ to lietot nedrīkst, no tās var būt savi ieguvumi: novērsti karstuma viļņi un nakts svīšana, novērsts maksts sausums, kaulu blīvuma zuduma un osteoporotisku lūzumu profilakse, uzlabots garastāvoklis un labsajūta. Ja hormonaizstājterapija uzsākta agrīni (līdz 60 gadu vecumam vai ne vēlāk kā 10 gadus pēc menopauzes pārejas), tā var samazināt arī kardiovaskulāro saslimšanu risku un prāta un izziņas funkciju samazināšanos.

Uroģenitālo simptomu ārstēšanai pieejami arī lokāli lietojami hormonu preparāti, kas palīdz risināt ar maksts sausumu saistītos simptomus un iespējams vismaz daļēji atrisina arī ar seksualitāti un libido saistītos jautājumus menopauzes vecumā.

Jāārstē tikai smagi simptomi

Katrai sievietei simptomi var būt atšķirīgi, tā pat atšķirties to izpausmes un smagums. Risinājumu un izskaidrojumu jāmēģina atrast jebkuriem simptomiem, ja tie ir traucējoši un sieviete ar tiem griezusies pie ārsta. Arī pārrunājot savas sajūtas ar ārstu un rodot tiem izskaidrojumu, jau ir solis tuvāk labsajūtai. Ne vienmēr katram simptomam pretī ir vajadzīga tablete vai medicīniska iejaukšanās, dažkārt pietiek ar dzīvesveida un paradumu maiņu, lai dzīves kvalitāte uzlabotos.

Ja nedrīkst lietot HAT, tad citu opciju nav

Ir sievietes, kuras kādu iemeslu dēļ nedrīkst lietot hormonaizstājterapiju, bet arī šajos gadījumos, atkarībā no tā, kas tieši ir šie traucējošie simptomi, var rast kādu risinājumu, tādēļ simptomus nevajag ignorēt un ar tiem samierināties, bet griezties pie ārsta pēc palīdzības.

Menopauze izraisa svara pieaugumu

Menopazes pārejas periodā var sākties virkne vielmaiņas traucējumu, tādi kā, piemēram, abdomināla (vēdera) aptaukošanās, lipīdu vielmaiņas traucējumi, jeb dislipidēmija, glikozes regulācijas traucējumi un insulīna rezistence, kas var novest pie aptaukošanās, arteriālas hipertensijas un palielināta kardiovaskulāro saslimšanu riska. Tomēr visi šie traucējumi ir novēršami vai vismaz daļēji koriģējami, savlaicīgi pārskatot dzīvesveida paradumus: atmetot kaitīgos ieradumus (smēķēšanu, pārmērīgu alkohola lietošanu), pārskatot uztura paradumus un ieviešot regulāras fiziskās aktivitātes ikdienā. Tādēļ nevar vainot menopauzi pie pārmērīga svara pieauguma, ja nekas nav darīts, lai to novērsu. Dažkārt nepieciešama arī medikamentoza ārstēšana un, iespējams, jāapmeklē vairāki speciālisti, lai atrastu piemērotāko risinājumu, kas ved pretī veselībai un labsajūtai.

Nobeigumā gribētu teikt, ka menopauzes sākums ir ideāls laiks ikkatrai sievietei izvērtēt savu veselības stāvokli, novērtējot ar kaulu, sirds un asinsvadu sistēmu un ar onkoloģiskām saslimšanām saistītos riska faktorus, kurus var ietekmēt pēcmenopauzes estrogēnu deficīts, tādējādi pārskatot arī savus dzīvesveida paradumus. Dzīvesveida paradumu maiņa, kas ietver uzturu, fiziskās aktivitātes un izvairīšanos no riska faktoriem (īpaši smēķēšanas), būtu rekomendējami profilaktiskie pasākumi jebkurai sievietei šajā dzīves posmā, lai veicinātu veselīgu novecošanu un pēc iespējas labāku dzīves kvalitāti.

Un nebaidīties meklēt risinājumu arī ārsta kabinetā. Katrai sievietei ārstēšana piemeklējama individuāli, ņemot vērā vajadzības, simptomus un vispārējo veselības stāvokli. Menopauzes simptomu ārstēšana ir iespējama un pieejama, sākot no hormonaizstājterapijas līdz nehormonālām alternatīvām ārstēšanas metodēm un dzīvesveida paradumu maiņai.