Izdegšana darba vietā – kā atpazīt un ko darīt, lai to nepieļautu?

Vēl pavisam nesen vārdu salikumu “izdegšanas sindroms” bija dzirdējis vien retais, taču mūsdienu spriedzes pilnajā un uz panākumiem orientētajā sabiedrībā šī problēma kļūst arvien aktuālāka. Pēc aptuvenām speciālistu aplēsēm pēdējos gados ar izdegšanas sindromu ir saskāries katrs piektais strādājošais.

Kas īsti ir izdegšanas sindroms, kā to atpazīt, kādēļ tas rodas un ko varam darīt, lai to novērstu? Savā daudzu gadu pieredzē un ieteikumos dalās ”Klīnikas Dzintari” speciālisti.

Kas ir izdegšanas sindroms un kurus tas apdraud visbiežāk?

Izdegšanas sindroms ir emocionālā un/vai fiziskā noguruma un izsīkuma stāvoklis, kura iemesls ir ilgstoša pārslodze un emocionāls diskomforts.

Izdegšanas sindroma redzamākās izpausmes ir nepārejoša noguruma sajūta, intereses trūkums par lietām un notikumiem, motivācijas zudums, nomākts garastāvoklis, viegla aizkaitināmība, cinisms. Ja problēma ilgāku laiku tiek ignorēta, cilvēkam var parādīties arī galvas un muskuļu sāpes, ēšanas traucējumi, miega traucējumi, uztveres problēmas, grūtības koncentrēties un darbaspēju zudums.

Nav tiesa, ka izdegšanas sindroms apdraud tikai atsevišķas cilvēku grupas. Patiesībā šis mokošais stāvoklis var piemeklēt ikvienu – gan slavenības, karjeristus, uzņēmējus un augsta ranga priekšniekus, bet tikpat labi arī – vienkāršā darba darītājus, māmiņas ar maziem bērniem un studentus.

Psihologu vērtējumā lielāks risks piedzīvot izdegšanas sindromu ir tiem, kuru profesija saistīta ar citu cilvēku aprūpi un emocionālu iesaisti – ārstiem, medmāsām, sociālajiem darbiniekiem, skolotājiem, psihologiem un citu tā saukto palīdzības profesiju pārstāvjiem.

Tāpat augstāks stresa līmenis un attiecīgi – lielāka izdegšanas iespējamība ir cilvēkiem, tikko uzsākot darba gaitas, mainot darbu, strādājot maiņās vai arī par savu darbu saņemot neadekvāti zemu materiālo un morālo novērtējumu.

Raugoties no cilvēka psiholoģisko īpatnību viedokļa, lielāks risks piedzīvot izdegšanu ir perfekcionistiem, intravertiem un cilvēkiem ar noslieci uz pesimismu.

Kādas pazīmes liecina par izdegšanas sindroma iestāšanos?

Mūsdienu sīvās konkurences apstākļos darba devēji un vadītāji nereti cenšas no saviem darbiniekiem izspiest maksimumu, nepadomājot par viņu pilnvērtīgas atpūtas un atjaunošanās iespējām, un emocionālo līdzsvaru. Šāda pieeja ir ne vien neētiska, bet ilgtermiņā arī neizdevīga pašiem darba devējiem. Tāpat kā jebkurai mašīnai, lai tā nevainojami funkcionētu, ir nepieciešams regulāri uzpildīt degvielu un veikt tehnisko apkopi, arī darbinieks būs īsteni produktīvs un uzņēmumam lojāls tikai tad, ja arī viņam būs iespēja “uzlādēt baterijas”.

To, ka darbinieks ir uz izdegšanas robežas, ne vienmēr var uzreiz pamanīt. Cilvēki šādu stāvokli mēdz uztvert ar bailēm, sakāves, izgāšanās un vainas sajūtu, tādēļ cenšas to slēpt cik ilgi vien iespējams.

Taču vadītājiem, kolēģiem un darba devējiem vajadzētu kļūt uzmanīgiem, ja darbinieka uzvedībā parādās kādas no šīm pārmaiņām:

• intereses trūkums, izvairīšanās uzņemties iniciatīvu un atbildību
• emocionālā atsvešināšanās no kolēģiem, apkārtējiem cilvēkiem
• darba un termiņu kavēšana
• alkohola vai psihotropo vielu lietošana
• viegla aizkaitināmība, cinisms, bieži konflikti ar apkārtējiem
• nevīžība, nerūpēšanās par sevi
• apātiskums, vienaldzība, hroniska miegainība.

Kā pasargāt darbiniekus no izdegšanas?

Tāpat kā jebkurā citā lietā, arī darbinieku izdegšanas jautājumā daudz labāki rezultāti būs, ja par to tiks padomāts laikus. Pirmie pozitīvie soļi ceļā uz to jau ir manāmi – ne velti arvien biežāk profesionālo attiecību vidē ienāk tāds jēdziens kā “darba un dzīves balanss”. Izvēloties nākamo darba vietu, cilvēkiem, jo sevišķi – jaunākajai paaudzei vairs nav svarīgs tikai algas apmērs, bet arī visu to faktoru kopums, kas ļaus sevi realizēt maksimāli produktīvi, vienlaikus izmantojot pilnvērtīgas atjaunošanās iespējas.

Lai radītu saviem darbiniekiem veselīgu un produktīvu vidi, darba devējiem un vadītājiem vajadzētu nodrošināt šīs lietas:

• Pārdomāta laika un darbu plānošana nesamērīgas slodzes un hroniskas “ugunsgrēka dzēšanas” atmosfēras vietā. Ja vien darba specifika to pieļauj, jābūt skaidri nodalītam darbinieku privātajam laikam, kad viņus nedrīkst traucēt darba jautājumos.
• Kolektīva mikroklimats, kas jau saknē nepieļauj toksiskas attiecības, intrigas, mobingu kolēģu starpā. To nodrošināt palīdz skaidri nodefinēti mērķi un uzdevumi, “caurspīdīga” atalgojuma un bonusu sistēma, atklāta un godīga komunikācija, objektīvi vērtējumi.
• Izdegšanu darba vietā visvairāk veicina ne tikai liela slodze pati par sevi, bet vēl vairāk – sajūta, ka tavs darbs netiek pienācīgi novērtēts. Darbiniekiem ir nepieciešama atzinība par paveikto, un arī morālas dabas novērtējumam ir liela nozīme. Ne velti saka, ka vārdi spēj gan nogalināt, gan pacelt spārnos.
• Vienas no visvairāk pieejamajām un efektīvākajām zālēm pret stresu, izdegšanu un depresiju ir sports, kustība, aktivitātes brīvā dabā. Cilvēkam kustoties, organismā izdalās vielas, kas vairo labsajūtu, kā arī viņi izturīgāki pret slimībām, lielu slodzi un stresu. Tādēļ darbinieku fiziskās aktivitātes būtu jāveicina, cik vien iespējams.
• Apmierinātība ar dzīvi un darbu, attiecības kolektīvā ir psiholoģiski smalkas lietas, kuru noregulēšanai ar vienkārši labo gribu ne vienmēr būs pietiekami, tāpēc ļoti noderīgas būtu gan psihologa, psihiatra konsultācijas , gan arī atslodzes/rehabilitācijas programmas “Izdegšanas sindroma ārstēšanai un profilaksei”, lai darbiniekam ir iespēja atslēgties no ierastās vides un savest sevi kārtībā, lai ar jauniem spēkiem atsāktu darbu.