Mācītājs Juris Cālītis ar sievu, skolotāju Sandru Dzenīti Cālīti, kuri pazīstami arī kā Zvannieku mamma un tētis, atzīst, ka pirms 20 gadiem dibinātais ģimeņu atbalsta un mūžizglītības centrs sākumā nav bijis rūpīgi pārdomāts un finansēts projekts, bet viņi jutuši, ka vajag palīdzēt bērniem, kuru vecāki nespēj vai nevēlas par viņiem parūpēties. "Vienā dienā sadūrāmies ar realitāti, kas bija tajā laikā Latvijā, 2000. gadā - nabadzība kopā ar postu un degradāciju. Un maziņš bērniņš tajā visā," stāstu par Zvannieku sākumu iesāk Cālīte.
Kādā vakarā pie Sandras un Jura vērsies pēc palīdzības vīrietis, kurš lūdzis atbalstu jaundzimušā aprūpei, jo mamma pati nav spējusi to izdarīt. "Mēs bijām laukos. Nakts. Bebītis? Es uz viņu skatos - varbūt viņš izmetis kaut kur grāvmalē. Es saku, lai ejam meklēt tad to bebīti. Nē, viņš nekur neies. Es saku, nu, tad pasaki, kur man meklēt. Viņš nezinot, bet tur ir tādi dzīvokļi, kur tad ir tā māte, pats bebītis ir kaut kādā dzīvoklī. Nu tad es braucu divus kilometrus naktī un atradu bērnu pie ģimenes, kura izskatījās pavisam zolīda, bet ir neapmierināta un prasa, cik vēl ilgi tad jātur tas bērns. Ņemiet prom! Es prasīju, lai vismaz līdz rītdienai patur, un iedevu piecīti, lai to dara. Tad meklēju māti. Gadījās pa ceļam tāds laipnāks vīrietis, kurš palīdzēja atrast, bet teica, ka mani tur nelaidīs iekšā. Pielikām mājai pie otrā stāva loga trepes un iekāpu iekšā. Tur trīsistabu dzīvoklis, vienā stūrī sēž jauna meitene, apdauzīta un asiņaina. Tā es nevarēju atstāt - vedām pie sevis, lai apskatītos, vai medicīniski ir viss kārtībā. Izrādījās, ka bija jāved uz slimnīcu. Nākošajā dienā gāju pēc šī mazā bebīša. Man pretī nostājās trīs veči, kuri saka, ka bērnu nedos, jo viņi jau pazīstot mūs, amerikāņus. Es teicu, ka mazuļa tētis gaida automašīnā," tā mācītājs Cālītis.
Sandra vēlējās bērnu paņemt pie sevis, kamēr mamma nedēļu ārstējas slimnīcā. Pēc iznākšanas no ārstniecības iestādes izrādījās, ka meitene ir bez dzīvesvietas. "Viņa vienā vakarā sāka raudāt un teica, ka tas nav viss - man ir divi bērni vēl. Rīgā. Kapseļu ielā. Tā lieta palika arvien nopietnāka," stāsta Cālīte, kura pēc šī paziņojuma kopā ar mammu devās uz bērnu namu, lai atgūtu arī divas pārējās atvases: "Bērnu nama direktore bija pieredzējusi un viņai nebija nekādas ilūzijas par notiekošo, un viņa bija drusku pārsteigta par mūsu naivumu. Taču mēs bijām tik degoši, teicām, ka būsim blakus, palīdzēsim un atbalstīsim. Viņa beigās teica labi, vienu mēnesi. Mammai vienu reizi nedēļā jāparādās, jo viņa divus gadus nebija tur rādījusies. [..] 2001. gada Ziemassvētkos vedām abus bērniņus uz savām mājām. Ar to viss sākās."
Vairāk no 360TV šova "Pasaki to skaļi" meklē 1188 Play!Izlasi arī šo: