Saskaņā ar Kurzemes apbedīšanas pakalpojumu sniedzēju aplēsēm šodien tiek kremēti aptuveni 20% nelaiķu, un pieprasījums pēc kremācijas pakalpojumiem turpina pieaugt. Līdz šim kremēšanas pakalpojumi Latvijā bija pieejami tikai Rīgā un Valmierā, bet kopš šī gada aprīļa pakalpojums kļuvis pieejamāks arī Kurzemē. Devāmies uz Saldu iepazīties ar pirmo licencēto krematoriju reģionā un uzzināt iedzīvotāju viedokli par kremēšanu.
Trešā licencētā krematorija Latvijā – Saldū
Gadiem ilgi Kurzemnieki cerības, lika uz Liepāju, taču SIA “Krematoriju apvienība” Saldū liepājniekus apsteigusi. Ne cik sen atvērtā Saldus krematorija atrodas apbedīšanas kompleksā, kas uzbūvēts līdzās tikko ierīkotai kapsētai uz pilsētas robežas, – Veides meža kapiem. Jaunajos kapos pagaidām vēl neglabā, bet kapavietas jau iezīmētas, ierīkotas komunikācijas, izbūvēts stāvlaukums un labierīcības. Blakus kapiem ierīkota arī jauna autobusu pietura, kas atvieglo iedzīvotāju nokļūšanu līdz kapsētai un krematorijai ar sabiedrisko transportu.
Jaunā krematorija Saldū ir licencēta un droša
Bieži vien sabiedrībā dzirdam stereotipus, ka tuvinieki varētu saņemt nevis sava radinieka, bet cita cilvēka pelnus. SIA “Krematoriju apvienība” valdes loceklis un īpašnieks Edgars Timpa kliedē šo mītu, skaidrojot, ka nav nozīmes, vai cilvēku apglabā vai kremē, procedūra ir viena un tā pati. Krematorijas darbinieki stingri vadās pēc kremācijas noteikumiem, kas nosaka nepieciešamās darbības – krāsnī ievieto vienu cilvēku, pēc kremēšanas izņem tikai pīšļus, tos sasmalcina un pelnus ieber urnā, kur ievieto arī šamota ripu ar kremācijas reģistrācijas numuru un krematoriju. Tad urnu aizvāko un uz vāka uzliek identifikācijas datus – kremētā vārdu, uzvārdu, dzimšanas un miršanas datumus, kremācijas reģistrācijas numuru un datumu, krematorijas nosaukumu. Katrai nelaiķa urnai ir savi pavaddokumenti un kremācija tiek stingri uzskaitīta reģistrā. Vēl viens sabiedrībā izplatīts mīts saistīts ar pašu kremēšanas procesu, konkrētāk, dūmiem un smaku. Arī šis uzskats esot aplams, jo kremēšanas krāsns veidota tā, lai procesa laikā dūmu un smakas nebūtu – tikai karsts gaiss, paskaidroja E. Timpa.
Nereti tuvinieki saņemot urnu vaicā, ko darīt ar pelniem. “Latvijā nav noteikts, ka urna obligāti jāapglabā. Kāds izvēlas to turēt mājās, citi apglabā kapos vai lauku īpašumā un tai vietā iestāda ozolu. Citi taisa medaljonus, kur iebērt pelnus. Ir ģimenes, kas pelnus sadala starp radiniekiem vai izkaisa ūdenī,” skaidro E. Timpa. Pēdējā laikā parādījusies arī jauna tendence, ka tuvinieki izvēlas atvadīties no aizgājēja nevis pie zārka zālē, bet gan pēc kremācijas – saņemt urnu un ziedus nolikt pie tās. “Ja bijusi atvadu ceremonija zālē, tad no turienes mirušo uzreiz neved uz kremācijas telpu, bet novieto morgā. Kremē dienu vēlāk, tā ka urnu var saņemt kādā trešajā dienā. Taču, ja klients vēlas, var arī pieteikt steidzamu kremāciju tajā pašā dienā, tikai tad papildus jāsamaksā”, norāda krematorijas pārstāvis.
Cik pieprasīta ir kremēšana Latvijā?
Mēs dzīvojam laikmetā, kur kapu kultūra pamazām sāk izzust. Cilvēki arvien vairāk steidzas un vairs nav omīšu, kas kā kādreiz gāja laistīt puķes. Starp apbedīšanas birojiem pašlaik ir novērojams viedoklis, ka zemes trūkuma dēļ ar laiku kremēs arvien vairāk nelaiķu. Turklāt daudzi jaunieši dzīvo ārzemēs un regulāri nebrauks mājup kopt kapus – šie un citi faktori veicinās pieprasījumu pēc kremēšanas pakalpojumiem. Nozares eksperti uzskata, ka ar laiku varētu kremēt pat 30% nelaiķu. Arī E. Timpa ir pārliecināts, ka līdz ar jaunās krematorijas atvēršanu, kremēto skaits tikai palielināsies, jo pakalpojums kļuvis vēl pieejamāks. “Sniedzam pakalpojumus gan Kurzemē, gan pārējos Latvijas reģionos, bet būtiski, ka ir Latvijā trešā krematorija, kas spēj piedāvāt kremācijas pakalpojumus reģionā, un vairs nevajag braukt tālu. Rindu krematorijā nav, vien jāsazinās ar apbedīšanas pakalpojumu sniedzēju, un tas pārņems ar bērēm saistītās rūpes, piedāvās cilvēkiem variantus, kādi būtu viņiem pieņemami, tajā skaitā – par kremēšanu,” par krematorijas pakalpojumu pieejamību stāsta Saldus krematorijas valdes loceklis.
Ko par kremēšanu saka Kurzemnieki?
Ģimenē par to esam runājuši, arī ar radiem. Manuprāt, tas tikai normāli laikus runāt par šo lietu. Bet, tieši kā darīt, tā katra cilvēka paša izvēle. Man personīgi būtu pilnīgi vienalga – kapos zārkā vai krematorijā un urnā. Kā bērni nolems, tā arī būs. Manuprāt, bēres varētu būt vienkāršākas, izdevīgākas, modernākas un vieglākas, ja izmanto krematoriju. /Sarmīte Sisene – pavāre/
Es laikam izvēlētos urnu. Nav tik svarīgi, kur paliks manas atliekas. Izkaisīties vējā varētu būt skaistas beigas. Par apbedīšanas tradīciju maiņu neko nemācēšu teikt. Jaunieši mēdz runāt par nāvi, apbedīšanu, tas ir aktuāli. Bet ne tādā pesimistiskā, drūmā nozīmē. Vienkārši intereses dēļ. /Emīls Butorins – strādā kafejnīcā/
Es būtu par kremēšanu. Tā vienkāršāk. Dzīvoju Skotijā, un tur, kā liecina mani novērojumi, vismaz kādi 90 procenti iedzīvotāju izvēlas kremēšanu. Tad nevajag tik daudz vietas, zemes kapsētām. Taču ir cilvēki, kas pieder pie noteiktas ticības, piemēram, ebreji, musulmaņi, un viņi negrib tikt kremēti. Viņiem ir pat savas kapsētas. /Margarita Doveika – dvīņu mamma/
Esmu domājusi un vairāk sliecos uz kremēšanu. Manuprāt, tā bērniem, palicējiem mazāk rūpju, nav jāiet kopt kapavietu. Agrākos laikos jau viss bija citādāk, kad ģimenes un paaudzes dzīvoja kopā, vienā zemē un tuviniekus apglabāja kapsētās, kapus regulāri kopa. Tagad cilvēki dzīvo dažādās valstīs un kapavietu regulāra kopšana ir apgrūtināta. /Teresa Miloseviča – vecmāmiņa/
*Raksts tapis sadarbībā ar Saldus krematorija
Foto: Saldus krematorija