Portāls “1188.lv” jau ziņoja, ka pērnā gada nogalē sabiedrībā plašas diskusijas izraisījis skandāls rokgrupas “Dzelzs vilks” bijušā bundzinieka Mārča Judzes un viņa bijušās sievas Rūtas Gorkšas (iepriekš - Judzes) starpā. Apritot mēnesim kopš Rūtas sākotnējā “Facebook” ieraksta par situāciju ģimenē, viņa atkal dalījusies ar atziņām par notiekošo.

Ierakstu viņa sāk ar dzejnieces Mjūrjelas Rukaizeras četrindi:

"Kas notiks, kad
kāda sieviete uzrakstīs
patiesību par savu dzīvi?
pasaule atsprāgs vaļā."

Rūta tālāk turpina: “Ir sajūta, ka jau gandrīz mēnesi ir nolaupīts mans Facebook konts. Un nolaupīta arī pati es. Nebūtu varējusi iedomāties pat mazu daļu no tās rezonanses, ko izraisīja mana atklātība. Apraka mani nesagatavotu kā sniega lavīna un kaut kādā mērā arī paralizēja. [..]”

“Viedokļi pa tēmu un beztēmā - mērķtiecīgi radot haosu un preparējot privātas lietas, lai būtiskais gandrīz pazustu. Apmelošana, noliegšana, faktu sagrozīšana līdz nepazīšanai. Vakar dzirdēju viedokli, ka savu ierakstu neesmu nemaz rakstījusi es. Protams, amizanti to klausīties, zinot, kā notika patiesībā. Nav patīkami, un ir viegli tajā visā pazust. Tomēr vienlaikus eksistē arī sabiedrības daļa, kas neaizpeldēja un nekad neaizpeldēs. Tie, kuri zina katra mana vārda patiesumu,” tā Gorkša.

Viņa turpina: “Pēc atklātības es saņēmu un turpinu saņemt neskaitāmas vēstules, kuru autores nešaubās par nevienu manu vārdu, jo piedzīvojušas līdzīgus un pat gandrīz identiskus stāstus. [..] Tas man liek pārdomāt, ko tad mana neklusēšana izdarījusi labu...”

Jo konkrēta mērķa manai atklātībai nebija. Tikai nespēja vairs paciest arvien jaunus bijušā dzīvesbiedra triecienus, no kuriem mani nepasargāja arī atbildīgās iestādes.

“Man personīgi šī neklusēšana ir likusi ar milzīgu intensitāti, turklāt, publiski piedzīvot to, kas gada griezumā pieredzēts klusumā soli pa solim. Ar savu atklātību es izraisīju kodolsprādzienu, izsaucot jaunus pazemojumus, melus, puspatiesības, draudus un kārtējos mēģinājumus mani padarīt par traku. Klasiski. To visu - gan vienpersoniski, gan grupā. Lai efektīgāk.”

Mēģinu neitrāli vērot šo absurdo domu - jo vairāk es pazemošu un apmelošu savu sievu un bērnu mammu, jo tīrāks, svētāks un nevainīgāks es kļūšu... Nesaprotu,

Raksta Rūta.

“[..] Klusēšana kopumā ir radījusi pārāk lielu toksisku attiecību īpatsvaru sabiedrībā, kas ar sistēmas palīdzību tikai vairojas. Turklāt vardarbīgie uzvedības modeļi tiek nodoti tālāk bērniem. [..] Šobrīd morālā vardarbība šķiršanās procesā īsti pat netiek uztverta nopietni - cietušajai pusei regulāri nākas kontaktēties ar varmāku un pēc pieredzes varu teikt, ka tas ir nepanesami. Apstākļos, kad vienīgais izdzīvošanas veids ir distance, man nākas tikties ar savu pāridarītāju bērnu nodošanas brīžos, bāriņtiesā, tiesā un galu galā pat brīvprātīgi-obligātajā mediācijā. Tās laikā man jāatrodas vienā telpā ar cilvēku, kas nelaiž garām nevienu mirkli, lai mani morāli ietekmētu. [..]”

Rūta turpina: “Mans piemērs ļāva iegūt ieskatu, kas [klusēšanas] gadījumā draud. Upurim negrib ticēt. To raksta arī sievietes, kas man uztic savus stāstus - bieži vien viņām netic pat tuvākie radinieki. Arī manā lokā pirms tam neticīgo netrūka, bet nu to ir lērums. [..] Otrs aspekts, ko redzu un sajūtu - vardarbībā pret sievieti risinājumu un attieksmes gaitu nosaka gadījumi, kad sistēmas nepilnības izmantotas ļaunprātīgi. Protams, katrs gadījums ir jāvērtē individuāli, tomēr tāda tendence ir. Un tā vietā, lai saņemtu efektīvu palīdzību, cietušajai šajos gadījumos visbiežāk ir jāpierāda, ka viņa nav "mantkārīga, atriebīga un greizsirdīga kuce".

“[..] Milzīga pateicība visiem tiem, kas noticēja man. Būtu skaisti, ja sievietes līdzīgās situācijās varētu kaut kur oficiāli vērsties un saņemt patiešām reālu atbalstu. Savā gadījumā jau sākotnēji nesaņēmu pat atbildi no "Martas" centra. Visticamāk, tāpēc, ka viņi ir pārāk noslogoti ar vēl trakākiem vardarbības gadījumiem. Palīdzības pamatgrozu noorganizēju sev pati - man bija sociālā dienesta atbalsts, terapija, dzīvesvieta un sava advokāte. [..]”

Viņa turpina: “Ko tad es tā reāli esmu ieguvusi? Es vairs nejūtos viena savā pieredzē. Un esmu ieguvusi arī respektu pret sevi no instancēm, kurās vēršos. Piemēram, pa šo laiku man jau nācās izsaukt policiju, jo manas prombūtnes laikā ļaunprātīgi kāds sabojāja apkures pievadu mājai. Policija iedziļinājās situācijā atsaucīgi un cieņpilni - kā tam arī būtu jābūt. Žēl tikai, ka līdz tam bija jānonāk caur publisku izmisuma saucienu. [..]”

Savukārt bērni Ziemassvētkos pēkšņi tika atstāti man kopā ar aukstumu mājā. Visa noslēgumā seko pilnīga pazušana no mūsu apvāršņa.

“Kad mani pārņem mana neveselīgā vainas apziņa, es atveru teorijas materiālus par sociopātiem, lasu tos un kļūstu mierīga. Dzīvoju savu dzīvi tālāk. Viss reiz pāries. Kā labais, tā arī sliktais,” ierakstu noslēdz Rūta Gorkša.

Lasi vēl:

• Mārcis Judzis atrāda savu jauno mīlu: “Beidzot esmu laimīgs”
  
• Rūtas Judzes brālis Kaspars Gorkšs: "Par Mārci nevaru teikt neviena laba vārda"
  
• "Psihiatrs izrakstīja zāles, bet viņa tās nedzer," Judzis atklāj jaunas detaļas par šķiršanās skandālu
  
• Lato Lapsa par strīdu Judža ģimenē: “Ja viņa ir tava trīs bērnu māte, tas vienmēr ir pāri visam”