Perfekcionisms rodas no iekšējas sajūtas, ka “es neesmu gana labs” un tad, apzināti vai ne tik ļoti, cilvēks ar saviem perfekti paveiktajiem darbiem it kā cenšas nopelnīt apkārtējo atzīšanu un mīlestību – raidījumā “Māmiņu klubs” skaidro geštaltterapeite un filozofe Elīna Zelčāne.
Daudzos gadījumos mums perfekcionisms dzīvē palīdz – piemēram, kļūt par labiem darbiniekiem un kāpt pa karjeras kāpnēm. Taču ir situācijas, kad tas ir pārmērīgs un jau sāk mūs apdraudēt.
“Audzinot bērnus, būtu jājūt tā smalkā robeža – vai tu, kā jebkurš vecāks, dabiski priecājies, kad tavam bērnam kaut kas izdodas, bet tai pat laikā saproti, ka tā ir atsevišķa autonoma būtne, vai arī uztver bērnu kā savu projektu – realizē caur viņu savas neizdzīvotās idejas, sava EGO vajadzības, viņa panākumi ir tavas pašapziņas pamats, viņam jābūt vislabākajam... Otrajā gadījumā jau var būt, ka runa ir par neveselīgu perfekcionismu. Kad mēs jau pazaudējam kontaktu ar savu bērnu, jo visu laiku uztraucamies – kā viss izskatās no malas, vai esmu gana perfekta māte. Un sākam dusmoties uz bērnu, ja viņš ar savu uzvedību šajā uzburtajā idilliskajā ainā neiekļaujas” – skaidro speciāliste.
Kā atšķirt situācijas, kad perfekcionisms mums nekaitē un pat nāk par labu, bet kad – tieši pretēji, uzzināsit, noskatoties šo video!
Skatieties arī:
Laura Grēviņa - pārlieku centos būt perfekta mamma
Marta Grigale - esmu laba, nevis perfekta mamma
Kas apdraud tradicionālās Latvijas ģimenes ?