“Kvēpos ir spēks” – šāds nosaukums dots Latvijas Skursteņslaucītāju amata brālības veidotajai izstādei, kas nupat atklāta Cesvaines pilī. Lai arī tajā skatāmi darba rīki, formas tērpi un citi ar skursteņslauķu amatu saistīti priekšmeti, izstādes patiesais mērķis ir runāt par nozares problēmām, vēsta raidījums “360 Ziņneši”.

Cīņa ne tikai ar sodrējiem, bet arī negodprātīgiem konkurentiem – tā pēdējos gados esot skursteņslauķu ikdiena, kas radot pamatotas bažas par nozares nākotni.

“Izstādes doma ir tāda, ka ir nepieciešams strādāt, lai varētu iztīrīt skursteni. Jūs taču ļoti labi saprotat, ka valstī var izdarīt darbu arī uz papīra, taču no tā drošība nepalielinās,” norāda Raitis Zariņš, skursteņslaucītāja amata meistars no Smiltenes novada.

Šobrīd Latvijā esot virkne pakalpojumu sniedzēju, kuri par samaksu gatavi uzlikt zīmogu ar savu atzinumu, taču jāsaprot, ka jūsu māju no ugunsnelaimes tas nepasargās.

“Es neteikšu tās firmas, kas apkalpo, bet cilvēks avīzē skatās - jā, skursteņslauķis ir. Cilvēks nākamajā dienā man zvana un saka, ka nekas “nevelk”. Četras krāsnis pa pusstundu cilvēki varot iztīrīt. Tas nav iespējams. Es negribu rupji teikt par tiem “meistariem”, bet nu tāda attieksme pret darbu - nu nē,” stāsta skursteņslaucītājs Aigars Garkalns no Cēsu puses.

Igauņi esot spēruši soli tālāk un jau vairākus gadus veic preventīvus pasākumus, kopējā ugunsdzēsības inspekcijas reģistrā norādot, kuras ēkas ir pārbaudītas un atzītas par ugunsdrošām un kuras nē. Tikmēr pie mums valsts par privātīpašumiem atbildību neuzņemas un šeit katrs var darīt kā ienāk prātā - līst uz jumta pats skursteni tīrīt vai arī piesaistīt neprofesionāļus.

Lai kļūtu par amata meistaru, ir jāpraktizējas astoņus gadus, taču šobrīd likumdošana pieļauj, ka par skursteņslauķi var kļūt izejot vien 20 stundu kursus.