Žurnāliste Elita Veidemane raidījumā "Pasaki To Skaļi" atsauc atmiņā attiecību pirmsākumus ar rokmūzikas leģendu Aivaru Brīzi. Viņi kopā pavadīja 16 gadus un mūziķa aiziešana mūžībā Elitai bija smags trieciens. Viņa atzīst, ka šis zaudējums nav līdz galam pārdzīvots un diez vai tas vispār esot iespējams.
"To nevar ne aizmirst, ne pārdzīvot, jo es jau viņu atceros katru dienu, un man saka - nu atlaid viņu! Nu, ko nozīmē atlaid vai neatlaid? Nu, kas tas ir tāds vispār - atlaid vai neatlaid, ja? Viņš ir sirdī un viņš ir, es jau nevaru izkasīt viņu ārā no turienes. Protams, ka es to ļoti pārdzīvoju, jo nu, lai vai kā būtu, mēs jau bijām tās divas pusītes tomēr.
Viss ko mēs darījām kopā, tas bija uz kaut kāda viena viļņa, protams, bija kaut kādi grūtie periodi dažādi, jo viņam patika iedzert vairāk nekā citiem varbūt. Tas bija smagi, tas bija ļoti smagi, un tad viņš kaut kā jau pārstāja to darīt, viņš saprata, ka veselība un ģimene ir galvenais. Nu es domāju, ka mums bija ģimene, kaut gan mēs nebijām precējušies, mums tā bija. Mēs bijām kopā ar viņu 16 gadus.
Atceros tikai to, kad mani aizveda uz to morgu... tā viņš tur gulēja, saproti. Tas ir neaprakstāmi briesmīgi vienkārši. To nevar tā, kaut kā, tu esi pārdzīvojis un aizmirsis. Tas visu laiku tevi pavada, visu laiku."
Jautāta, vai Elita savās sāpēs dalījusies ar draugiem un sev tuvajiem cilvēkiem, vai tomēr to visu paturējusi sevī, viņa atbild:
"Nevajag bāzties citiem virsū ar savu sāpi, tas ir pilnīgi lieki. Tā arī ir etiķetes sastāvdaļa, pilnīgi noteikti. Es sev to sāpi, manuprāt, to galveno sāpi, izsāpēju grāmatā "Dzelzsgriezējs un dūja." Es izliku to no sevis ārā un man vairs nav tik nenormāli smagi kā man bija pirms tam. Man to grāmatu bija jāuzraksta un es sapratu, ka šī grāmata man palīdzēs dzīvot tālāk."
Vairāk skaties: